Lai skolotāji un citi speciālisti varētu labāk palīdzēt skolēniem, kuriem ir priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risks, vajadzīga laba sadarbība ar vecākiem. Nereti vecāki pret skolotājiem vēršas ar pretenzijām un pārmetumiem. Arī skolotājiem dažkārt nepieciešama palīdzība, jo tiem, kuriem rūp bērni, nebūs strikta darba laika un skolēnu bēdu stāstus var nākties uzklausīt arī vēlu vakaros. Vairāk uzzini projekta PuMPuRS ekspertes Māras Robežnieces un komunikācijas speciālistes Lienes Bērziņas sarunā ar izdevumu kasjauns.lv
“PuMPuRS” komunikācijas speciāliste Liene Bērziņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka daļa pieaugušo nepamana skolēnu problēmas, bet citi tās nemaz nevēlas pamanīt, jo tā ir vieglāk un ērtāk. Piemēram, dažkārt skolotāja var izvēlēties nerunāt ar bērna tēti un mammu par skolēna sarežģījumiem, jo pastāv iespēja, ka tādā veidā pedagoģe var iekulties nepatikšanās.
Vecāki pārmet skolotājiem
Mūsdienās ir izplatītas situācijas, kad skolēna vecāki, uzzinot par mācību grūtībām, sāk vērsties pret skolotājiem, pārmetot: “Manam bērnam ir sliktas atzīmes, kāpēc jūs, skolotāj, nemākat viņam neko iemācīt?”
“Tas ir situācijas turpinājums. Ļoti daudzos gadījumos ir tā, ka vecāki vēršas pret skolotājiem. Mēs redzam to ikdienā ne tikai projektā, bet arī visur sabiedrībā. Ļoti daudz nosodījuma saņem pedagogi, ne vienmēr tam ir pamatojums.
Protams, ir situācijas, kad tam ir pamats. Atkal varam pētīt tālāk, cik skolotājs ir noslogots, cik izglītības iestādēs strādā, cik daudz viņš dara ārpus stundām u.tml. Tad mēs pieskartos skolotāju izdegšanas jautājumam.
Bet, ja vecāks nāk agresīvi pie pedagoga, tad jau sākotnēji sadarbībai netiek ieliktas pozitīvas un uz bērna attīstību un ieguvumiem vērstas attiecības.”
Bērns kopē vecāku agresīvo uzvedību
Turklāt iespējams: ja vecāks vēršas pret skolotāju agresīvā veidā, arī bērns (īpaši vecākās klasēs) noskatās un kopē šo uzvedības modeli, kā izturēties pret pedagogu. “Tā ir iemācītā uzvedība. Mēs bērnam sakām: “Tu tikai tā nekad nedari! Bet paši tajā pat laikā to darām.
Parunāsim par atkarībām. Mēs ļoti daudz runājam par pusaudžu atkarībām. Tā ir viena no problēmām, kurā jaunieši saņem atbalstu gan konsultāciju veidā, gan visādi citādi. Tā ir smēķēšana, alkohola lietošana.
Ko vecāki dara svētkos? Apsēžas pie galda, kura centrālajā vietā ir dzirkstošs dzēriens vai kaut kas cits stiprāks. Aptuveni pēc stundas vai pusotras iziet smēķēt, bet bērnam saka: “Tu gan tā nekad nedari! Kad izaugsi liels, tad pats pieņemsi lēmumu.”
Mēs sakām vienu, bet darām otru. Bērns vienkārši to iemācās, viņš pieņem, ka tas ir labi. “Mamma un tētis to dara, kāpēc es to nevarētu darīt?” viņš domā.”
Trūkst skolotāju un speciālistu
Runājot par skolotāju iespējām palīdzēt bērniem un saskaršanos ar pedagogu izdegšanu, "PuMPuRS" eksperte Māra Robežniece atzina, ka nereti ir situācijas, kad gribētu palīdzēt vairāk, bet nav tādu iespēju.
“Mēs sastopamies ar to pašu problēmu, ar ko sastopas visa izglītības sistēma. Atbalsts, lai individuāli strādātu ar bērniem, ir pieejams, bet ir problēmas ar pedagogu slodzēm un to, kā to visu sakombinēt, lai tiešām būtu pedagogi, kas strādā.
Ne visur pieejami psihologi un logopēdi
Turklāt ne visos attālākos lauku reģionos ir pieejami speciālisti, kas varētu projekta ietvaros sniegt atbalstu. Piemēram, trūkst psihologu, logopēdu u.tml. Bet varam teikt, ka projekts ir spējis dot savu pienesumu. Ir skolas attālākos reģionos, kur līdz šim nebija pieejami tādi speciālisti, bet projekta ietvaros skolas vadība tomēr ir spējusi piesaistīt speciālistus un, pateicoties projektam, viņi ir pieejami bērniem individuālam darbam kaut kādas stundas vai dienas.
Bet Bērziņa norādīja: ņemot vērā, ka skolotāju un speciālistu resursi ir ļoti ierobežoti, projekta ietvaros tiek sniegts atbalsts arī pašiem pedagogiem un skolu kolektīviem. Tiek organizēti dažādi profesionālās pilnveides kursi un supervīzijas pedagogu atbalstam.
Neaizvērs datoru pēcpusdienā un neizslēgs telefonam skaņu
“Supervizori strādā ar pedagogiem, lai mēģinātu viņiem palīdzēt saprast, ko darīt gan ar viņu personīgajiem resursiem, gan profesionālajām iespējām. Protams, atbalsta personālam, kuram rūp bērns, kurš ir pie viņa nonācis, nebūs strikta darba laika.
Viņš neaizvērs datoru pulksten 17.00 pēcpusdienā un neizslēgs telefonam skaņu. Viņš bērnam būs pieejams arī pulksten 22.00 vakarā, jo viņš zinās, ka bērns var piezvanīt un pateikt, piemēram: “Man tikko tētis teica, lai es tinos dzīvot kaut kur citur. Ko man tagad darīt?”
Diemžēl tie ir reāli stāsti. Ļoti bieži pedagogs ir pirmais cilvēks (ja vien pedagogs tiek līdz bērnam), kuram bērns vispār šos stāstus atklāj. Bērniem ir ļoti grūti uzticēties, jo lielākoties viņi bieži vien ir pievilti.”
Pandēmijas laikā skolotāji ļoti izdega
Covid-19 pandēmijas laikā bija redzams, ka pedagogi ļoti izdega. “Viņu pašu resursi ir stipri ierobežoti. Kā lai viņi vēl atrod iespēju izglābt visus, kas ir viņu redzes lokā?
Mēs nerunājam tikai par mācību saturu, kur būtu jāapgūst kaut kādas zināšanas, kas ir iekavētas. Runājam arī par praktisku un emocionālu atbalstu ikdienā bērniem, kuriem ir grūtības ģimenēs.”
Labāk ļaut sēdēt kapucē
Runājot par tiem bērniem, kuriem speciālistiem un pedagogiem nekādi neizdodas piekļūt un kuri turpina sēdēt kapucēs, ieņemot aizsargpozīciju, uz krūtīm sakrustojot rokas, Bērziņa atsaucās uz Uzvedība.lv vadītājas Līgas Bērziņas teikto. Ja jūs redzat, ka ienāk bērns kapucē, tad nelieciet viņam ar varu kapuci noņemt! Tajā brīdī viņš jūtas nedroši. Atļaujiet saglabāt viņa drošības zonu, un tādā veidā jūs varēsiet viņam piekļūt, lai saprastu, kā palīdzēt!
Ja jūs pa visām varītēm mēģināsiet bērnā salauzt to, kas šobrīd ir viņā saglabājies (kaut vai kapuce, ko jūs uztverat kā necieņu pret sevi), uz nākamo stundu viņš var arī neatnākt!”
Vajadzīgs laiks, lai skolēns atvērtos
Arī eksperte Robežniece atzina, ka jābūvē cieņpilnas un uzticēšanās pilnas attiecības starp skolēniem un skolotājiem. “Tam ir nepieciešams laiks. Projekta ietvaros, ja pedagogs ir apņēmies tikt kapucei cauri un tālāk, viņš visu šo laiku var izmantot. Protams, tas nenotiek uzreiz, bet, ja pedagogs izmanto visu savu profesionālo zināšanu spektru un dara to pamazām, rezultāts parasti ir.”
Skolotāju sniegtie novērtējumi liecina, ka trīs ceturtdaļās gadījumu viņu darbs sniedza labumu un palīdzēja kaut kādā mērā risināt skolēna problēmas. Ceturtdaļa skolotāju vērtē, ka tas ir daļēji palīdzējis. “Tādu, kas saka, ka viņu darbs pilnībā nepalīdzēja un neizdevās tikt cauri kapucei, ir tikai daži procenti. Diemžēl tādi ir.
Jaunietis vienkārši nenāca uz konsultācijām
Jāskatās, vai metodes nav līdzējušas. Varbūt jāmeklē kāds cits cilvēks, kas strādā ar šo jaunieti, varbūt tur kontakts var veidoties labāks. Katrā gadījumā ļoti sliktu piemēru, paldies Dievam, nav daudz. Ir tā, ka pedagogs saka: “Jā, mēs bijām gatavi sniegt palīdzību, bet jaunietis vienkārši nenāca uz konsultācijām.”
Ļoti bēdīgi kaut ko tādu dzirdēt. Ir jābūt proaktīvam, strādājot ar šiem jauniešiem. Nevar vienkārši sēdēt kabinetā un gaidīt, kad jaunietis atnāks. Ir jāizmanto visa pieredze, zināšanas.
Mēs arī rīkojam dažādus seminārus, profesionālās pilnveides kursus pedagogiem, kā ar šiem jauniešiem runāt, strādāt dažādās situācijās, kā sadarboties ar citu pašvaldības iestāžu un dienestu darbiniekiem. Mēs cenšamies iedot skolotājiem rokās visus rīkus, bet, protams, jābūt proaktīvai darbībai no pedagogu puses.”
Ik gadu palīdz aptuveni 20 tūkstošiem cilvēku
Viņa pateicās skolotājiem, kas dara visu iespējamo un neiespējamo, lai jauniešiem palīdzētu.
Kopumā projektā ik gadu palīdzību saņem aptuveni 20 tūkstoši skolēnu un vairāki tūkstoši skolotāju un speciālistu. Tiek mēģināts iedibināt ilgtermiņa sistēmas pašvaldībās, lai speciālisti savstarpēji sadarbotos un palīdzētu bērniem ilgākā laika posmā.
